Jūlijs Dievkociņš

PASĀKUMS JŪLIJA DIEVKOCIŅA PIEMIŅAI

Skolotājs, dzejnieks, tulkotājs Jūlijs Dievkociņš (12.08.1879.- 21.01.1906.) šogad svinētu 140.jubileju. Dzimis Lauteres pagastā kalpu ģimenē, izskolojies. Darba gaitas atvedušas jaunekli uz Zalvi. Simtgadē pieminēts un godināts, novadnieces Lūcijas Ķuzānes sarakstītajā dzejniekam veltītajā autobiogrāfiskajā grāmatā iemūžināts, kopš tā laika skaļāk nav ticis pieminēts. Vien Zalves skolas pastāvēšanas laikā skolotāji veduši skolēnus uz Zalves kapsētu, kopuši skolotāja un dzejnieka kapu, stāstījuši par jaunā censoņa īso mūžu un lielo veikumu izglītības un literatūras jomā. Plašākai sabiedrībai 40 klusuma gadi – it kā tāda literāta, sabiedriskā darbinieka nebūtu bijis. Tādēļ pat vietējie vairs nezin šādu uzvārdu. Neko jau neiespējamu Jūlijs Dievkociņš savā laikā neprasīja – skolu programmu reformu, mācības latviešu valodā, bērnu literatūras plašāku izdošanu. Jūlijs Dievkociņš viens no pirmajiem popularizējis un izdevis latviešu bērnu un jaunatnes literatūru, sastādījis dzejas, stāstu un pasaku krājumus bērniem, jaunatnei. Un vēl – 1905.gada revolūcijas laikā viņu ievēlēja Lielzalvas rīcības komitejā, kas jauneklim kļuva liktenīgi.

Piektdien, 2019.gada 20.septembrī, Neretas novada kultūras darbinieki, novadpētnieki, iedzīvotāji ar piemiņas brīdi Zalves kapsētā godināja dzejnieka piemiņu pēc 113 gadiem kopš viņa nogalināšanas, pušķojot dzejnieka atdusas vietu ar rudens ziediem un viršiem. Zalviete, pensionētā skolotāja  Ilga Cera stāstīja par J. Dievkociņa skolotāja gaitām Zalves skolā. Neretiete Maija Mačeka lasīja Jūlija Dievkociņa dzeju un viņa skolnieku atmiņas par savu skolotāju. Ziedi, saule, rēna rudens diena klātesošajos raisīja pārdomas par cilvēka īsāka vai garāka mūža devumu nākamajām paaudzēm.

Piemiņas brīdim Zalves kapsētā sekoja dzejas pusstunda Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas Zaļajā klasē, kur kopā ar sākumskolas audzēkņiem lasījām Jūlija Dievkociņa dzejoļus bērniem. Ar lielu interesi bērni aplūkoja Ilgas Ceras rādīto 1907.gadā izdoto J. Dievkociņa dzejas grāmatu “Ugunsziedi”. Pieaugušie Zaļās klases solos jutās gluži kā skolas gados toreiz, pirms 40, 50, 60 gadiem. Tikai toreiz mācības notikušas klasēs, ne ārpus skolas telpām.

Pēc dzejas pusstundas Zaļajā klasē, kur jutās jau rudenīgs vēsums, muzeja telpās apskatījām Jūlijam Dievkociņam veltīto izstādi, Silvijas Apines rotu izstādi un muzeja ekspozīciju. Sarunas turpinājās muzejā pie karstas tējas tases.

Lidija Ozoliņa