J.Jaunsudrabiņš un viesītieši

Ilma Svilāne,

Viesītes muzeja „Sēlija” vadītāja, Sēļu kluba valdes priekšsēdētāja

/Ziņojums konferencē Neretā “Zaļajai grāmatai – 100″/

Sēlijas kultūrvēsturiskā reģiona un arī Viesītes novada ļaudis prot novērtēt savu dižo novadnieku devumu Sēļzemes un visas Latvijas kultūrā. Arī rakstnieks un gleznotājs J.Jaunsudrabiņš ir to virsotņu skaitā, kas vienmēr ir mūsu redzeslokā, ko uzlūkojam, kad meklējam sēlisko un savas dzimtenes dziļas un skaistas mīlestības piemērus. Var teikt, ka Sēliju mēs redzam caur mūsu dižo priekšgājēju vārdiem, kas mums liek uzmanīgāk novērtēt to, kas mums dots. J.Jaunsudrabiņa balss mums ir mīļa Sēlijas neatņemama daļa, ko mēdzam uzklausīt, kad vajag stipru, labu un rosinošu vārdu.

 

 

 

 

 

Viesītes pašreizējais novads, kurā ietilpst Saukas, Rites, Elkšņu un Viesītes pagasti, dažādu reformu laikos dalījies uz dažādām pusēm. Robežas mainījušās, arī ļaudis pārceļojuši no vienas vietas uz otru. Mūsu apdzīvotās vietas ir kā trauki, kuros pārlejas no viena trauka otrā ļaužu dzīves, brīžam piepildot vai iztukšojot kādu vienu vai otru dzīvesvietu. Tā pagājušā gadsimta 30-tos gados veidojās Viesītes pilsēta, kur saplūda ļaudis no apkārtējiem pagastiem.

Mūsu apziņā attālumi sarukuši, bet J.Jaunsudrabiņa vecāku dzīves laikā tie bija mērāmi garās verstīs. Tie padsmit kilometri starp J. Jaunsudrabiņa ģimenes dzīves vietām mums ļauj viņu uzskatīt par savējo, tāpēc novadu vēstures zinātājiem un pētniekiem vienmēr interesējušas rakstnieka dzīves gaitas. Rakstnieka mātes radi nākuši no Neretas puses, bet tēva radi paaudžu paaudzēs dzīvojuši Saukas pagastā.

 

  1. skolot.- Purens, Kasinskis..

Skolotājs Arkādijs Kasinskis

 

 

 

 

 

„Jāņa Jaunsudrabiņa māte savam dēlam dāvinātajās zeķēs ieadīja tekstu: „Darbs ceļ vīru!”, tā raksta kādā savā publikācijā Viesītes vidusskolas skolotājs, mākslas vēsturnieks Arkādijs Kasinskis, viens no tiem, kas pētīja un glabāja novada vēsturi. Savā publikācijā „Viesītes vasaras „ („Padomju Daugava” 1987.gada 22.aug.) viņš apraksta J.Jaunsudrabiņa viesošanās reizes Viesītē 1930-tos gados.

„Jau ar pirmo braucienu pa Viesītes ezeru, kad viņš vienīgais izvilka divas lielas līdakas, ar dažām pastaigām pa Viesīti un tās apkārtni J. Jaunsudrabiņš iemīlēja šo mazo pilsētiņu. Tā trīs, četrus gadus vasarās Bagāto ģimenē un visā Viesītē viņš bija gaidīts ciemiņš. „ [..]  Jaunsudr-4 - Copy„Ne jau vienmēr Jānis Jaunsudrabiņš Viesītē ieradās labā noskaņojumā. Dažreiz arī drūms un par kaut ko norūpējies. Taču kopējie gājieni uz Viesītes ezeru, krāšņo Kugrīti, Stampānu un Rudušu kalniem, Viesītes upīti uzlaboja garastāvokli un deva spēku vēl kādu nedēļu gleznot Viesītes krāšņās ainavas. „[..[ Kādā no šādām reizēm Anna Kalvišķe – rakstniece Anna Brodele, vēl meitene būdama, soļoja pa ielu aiz Jāņa Jaunsudrabiņa un domāja pie sevis , – kad izaugšu, būšu tikpat slavena rakstniece kā Jānis Jaunsudrabiņš. Rakstniece viņa kļuva…

„Mana šaurākā dzimtene ir Sēlija, Augšzemgalē. Esmu cēlies no diviem pagastiem – Saukas un Neretas. Mana māte bija neretiete, tēvs – saucietis.”  Tā raksta J.Jaunsudrabiņš grāmatā „Mana dzīve”, kas iznākusi izdevniecībā „Ziemeļblāzma” 1957.gadā.   „Mans tēva tēvs, Jānis Jaunsudrabiņš, varbūt arī Jaunsudrabs, ir bijis Galvānu māju saimnieks. Toreiz Galvāni piederējuši pie atsevišķa Dzērves pagastiņa, kurš vēlāk pievienots Saukai. Mana tēva māte bijusi Saukas Rimšāna meita. Pie Galvāna viņa aizgājusi kā pie atraitņa. Piedzīvojis ar otro sievu dēlu un trīs meitas, Galvāns nomiris” . Tēva māte pārgājusi dzīvot atpakaļ pie sava tēva Rimšānos. Te uzaugušas divas vecākās meitas, bet jaunākā „nomirusi piepešā nāvē Ieķingrāva Āžos.” Pēdējie ir senā Viesīte. Par J.Jaunsudrabiņa vecākiem uzzinām arī no rakstnieces Lūcijas Ķuzānes tēlaini aprakstītajām rakstnieka dzīves gaitām, radu rakstus pirms trim paaudzēm, kas sākas Rites muižas novadā.

J.Jaunsudrabiņa tēvs dzimis 1853.gadā Saukas pagasta „SkosāsJura Jaunsudrabiņa un Ievas Rijnieces laulībā. Kādās godībās Krastiņu mājās tēvs iepazinies ar Ievu Saknīti no Neretas puses. Tā bija nākamā rakstnieka māte. Abi salaulāti Saukas baznīcā. Pēc kāzām jaunā ģimene bijuši kalpi „Krodziņos”, „Rimšānos”,” Jurānos”.  Jānis Jaunsudrabiņš piedzimis 25.augusta naktī 1877.gadā Neretas „Krodziņos”.  Bet tad ģimene dzīvojusi Saukas „Meža Jurānos”,  smagi strādādams, tēvs saslimis un turpat „Meža Jurānos” nomiris. Viņš atdusas Saukas pagasta Galvānu kapos.

Saukas baznīcas 2. grāmatā ar Nr. 85 ir ieraksts : Jān Sudrabiņ no Meža Jurāniem miris 27 gadu vecs. ( izrakstījusi Biruta Beķere ).  Nākamajam rakstniekam tad ir tikai 2gadi un 10 mēneši, tāpēc viņa atmiņas par tēvu ir skopas, bet visu mūžu līdzi nākusi kā smeldzīga nots neizdzīvotā dēla mīlestība pret tēvu. Tā tapušas pazīstamās vēstules „Manam tēvam debesīs”.

[..] „ Par daudz Tu agri atstāji mūs vienus

Ar māti, tēvs. Mums abiem bij tik grūti,

Līdz tiku es no nejēgas par vīru.” [..]

Viņi abi kļūs nešķirami un pāri mūžībai viens pie otra ies parunāties”, raksta Lūcija Ķuzāne.

Trešā vēstule manam tēvam debesīs

Beidzamajā vēstulē

Rakstīju Tev, cik ir jauka

Dzīve brīvā Latvijā,

Kur viss zaļoja un plauka.

Šodien, tēvs, es rakstu Tev,

Sēdēdams uz gultas malas,

Svešas zemes šaurībā,

Apņemts svešu mēļu čalas.

Mīļais tēvs, nav jausmas Tev,

Zilā debess mierā mītot,

Ko mēs tagad izciešam,

Aizvien dziļāk bēdās krītot.

Strauji sveras mūsu ceļš

Atpakaļ uz tumsas leju.

Gaida draugs kā ienaidnieks

Mūsu tautas bojā eju.

Esam atkal bāreņi:

Nav mums mūsu mīļās mātes

Latvijas, kas sargāja

Savus bērnus. Tāpēc klāt es

Pievienoju lūgumu,

Ko pie gadījuma Dievam

Nodod visā zemībā,

Varbūt paglābs viņš no nievām.

„Lielais visu tēvu Tēvs!

Klausi lūgšanu, ko sūta

Tev kāds pamests zemes bērns,

Sirds kad pārmērīgi grūta:

Dievs Tu visuvarenais,

Tautu likteņus kas lemi,

Dod mums mūsu tēvuzemi!”

(1947.gadā Grīvenē, VFR)

Šis dzejolis publicēts 1988.gada „Padomju Daugavā”. Lappusi sagatavojusi pazīstamā žurnāliste Māra Grīnberga, literārā konsultante Lūcija Ķuzāne.

„Vispār par tēva radiem man ir uzglabājušās vislabākās atmiņas. Viņi nebij bagāti, arī ne pārāk sirsnīgi. Bet ļoti patiesīgi ļaudis. Vēlāk, kad tēvs jau bija nomiris un mēs ar māti bijām pārnākuši uz Neretu dzīvot, arvien reizi gadā mēs ceļojām uz Sauku.[..]arvien mēs ciemojāmies divas dienas, jo vajadzēja apsērst arī Vietnieku sētu un dažreiz arī Pavārus Zalves muižā. Pavāriene bija mana tēva māsa. Pa reizei mēs pa ceļam iegriezāmies arī Rimšānos un Brīdāgos. Te man ļoti patika Saukas ezers, kur uz paša krasta stāvēja Brīdāgu rija.”

Nikolaja Malcenieka akvarelis

Arī Viesīte un Viesītes ezers bijuši rakstniekam apmeklējumu vērti. Šeit tāpat pazīstami cilvēki un skaistā Sēlijas daba. Kā interesantu piedzīvojumu savās atmiņās komponiste Lauma Reinholde atceras kopīgu koncertceļojumu „pa Viesītes un Neretas ceļiem”. [„Zvaigzne”,1957.Nr.17, 14.lpp.]

„No šī brauciena visspilgtāk atmiņā saglabājušās trīs vietas: Viesīte, Sauka un Nereta. Taču visinteresantākais bija pats brauciens. Atzīmējama ārkārtējā dzelzceļu darbinieku pretimnākšana māksliniekiem, piemēram, ņemot vērā neērto vilciena sarakstu pa šiem ceļiem,-dzelzceļu stacijas priekšnieki deva mums speciāli vienvagona vilcieniņus ar mazo, tā saukto „samovara” lokomotīvīti.”[..] Jaunsudrabiņš bija jautrs un pārgalvīgs. Kādā šaursliežu stacijā viņš ieraudzīja vilciena sastāvu ar baļķu kravu… Jaunsudrabiņš gāja izprasīt, lai ļauj braukt ar pēdējo. Stacijas priekšnieks pārbijās un arī pārējie mēģināja atrunāt. [..] …, un pēc visādām mūsu puses garantijām, ka nevainosim viņu, mums beidzot kompostrēja Ministrijas izdotās biļetes un mēs lepni, ar saviem čemodāniem un makšķeri, pēc iespējas ērtāk uzsēdāmies uz kāda vagona baļķiem, iekārtodamies kā lēnkrēslā, viens otram blakām. Jutāmies it kā mums piederētu visa pasaule.

Sagaidīja Jaunsudrabiņu visur ar mīlestību, un piekrišana viņa lasītiem darbiem bija liela.

– Vai redzat, kādi ļaudis manā dzimtajā pusē?! Tad tik redzēsit, kādi būs vēl pašā Neretā.
Bet te nu nāca lielā vilšanās viņam un neveiklā sajūta mums. Iebraucām Neretā. Kā visur, tā arī šeit, mūs stacijā sagaidīja, gan ne tie, kurus gaidīja Jaunsudrabiņš. ..”

Katru gadu viesītieši piemin Latvijas fotogrāfijas pamatlicēju Mārtiņu Bucleru, kas dzimis Saukas pagastā. Arī M.Buclers un J.Jaunsudrabiņš bijuši labi pazīstami. M.Buclera skolnieks fotogrāfs Jānis Maizītis aprakstījis tādu tikšanos               ( „Padomju Daugava”1987.g.10.dec. Kā es kļuvu par fotogrāfu):

„Vēl atceros, ka tovasar, kad Mārtiņš Buclers un Jaunsudrabiņš abi kopā bija Saukā kādu nedēļu, viņi gāja makšķerēt uz Saukas ezeru. Bieži uzkāpa Ormaņkalnā. Jaunsudrabiņam bija gleznošanas piederumu kastīte līdzi. Varbūt, ka tieši tad radusies glezna „Ormaņkalns””.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Arī Rīgā strādājot, viņiem ir kopīgi darbi: M.Buclera topošajam žurnālam „Stari” J.Jaunsudrabiņš sevi nosauc par izdevuma daiļliteratūras nodaļas vadītāju. Redaktors un izdevējs M.Buclers, bet faktiskais izdevuma vadītājs bijis J.Jaunsudrabiņš.

Īpaši jāpiemin Viesītes tā laika viena no pazīstamākajiem fotogrāfiem Pētera Grundmaņa vārds. Viņš ir autors lielai daļai vēsturisko fotogrāfiju muzejā „Sēlija”. Viens no pazīstamākajiem viņa darbiem ir Jāņa Jaunsudrabiņa portrets.

J. Jaunsudrabiņa portrets

Mākslas vēsturnieks A.Kasinskis rakstīja:

„Vēl būtu jāpasaka, ka Jānis Jaunsudrabiņš ar Kārļa Bagātā starpniecību bija iepazinies ar Viesītes fotogrāfu Grundmani. Viņa darinātais J.Jaunsudrabiņa fotoportrets tika uzskatīts par vislabāko rakstnieka portretu, tāpēc ir pamats pieņemt, ka Neretā esošais J. Jaunsudrabiņa skulpturālais portrets kalts pēc Grundmaņa darinātās fotogrāfijas. „ 

Tēlnieks Imants Līcis

 

 

 

Vai tas ir lepnums vai atbildība par rakstnieka J.Jaunsudrabiņa piemiņas saglabāšanu? Jaunsudrabiņš pieder mums visiem, mēs visi esam bagāti un atbildīgi.  Pieder arī viesītiešiem. Rakstniekam bijuši labi draugi Viesītē, pirmkārt, skolotāji – tā laika inteliģence.

Starp viņiem latviešu valodas skolotāja un vietējā teātra režisore Alma Bagātā un viņas vīrs pagasta rakstvedis Kārlis Bagātais. Arī pilsētas pamatskolas pārzinis Vilhelms Krēlis un viņa kundze Anna, un vēl citi. Viņiem bija daudz kopīgu interešu: literatūra, māksla, mūzika un teātris. No viesošanās reizēm mūsu rīcībā ir tikai 2 vērtīgas fotogrāfijas.

Jau dzīvodams trimdā, J.Jaunsudrabiņš uzturēja sakarus ar tur mītošajiem saviem novadniekiem. Viens no viņiem bija rakstnieks no Elkšņiem Alberts Eglītis. Viņa dzīvoklī pie sienas bijusi redzama J.Jaunsudrabiņa fotogrāfija, un arī viņa gleznu kolekcijā, kas atdāvināta dzimtajai Elkšņu skolai, ir Jaunsudrabiņa glezna.

Interesanti ir pētīt dzimtu radurakstus, vēl jo vairāk, ja senčos bijuši Latvijā pazīstami cilvēki. Protams, arī saucieši, ritieši, viesītieši un elksnieši tos pēta un priecājas, ja sanāk rados pašam Jānim Jaunsudrabiņam. Vēl interesantāk, ja divās slavenās dzimtās var atrast radus.Tā ir arī ar ķirurga prof. Paula Stradiņa un rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa radiem. J.Jaunsudrabiņa „Zaļajā grāmatā” aprakstītais Vainauckis esot viens no P.Stradiņa mātes Māres Vainovskas attāliem radiem.

 

 

 

Skolēni ar skolotāju Ritu Sirmoviču

 

 

 

 

 

Grāmatā „Mana dzīve” rakstnieks atceras, kā meklējis tēva kapu, bet nav atradis.

„Mans tēvs ir apglabāts Galvānu kapos. Ne manai mātei, ne man nebij vaļas nodoties sentimentālai kapa kopšanai. Mēs dzīvojām diezgan tālu, Neretā. Kad es, uzaudzis , gribēju reiz redzēt to vietu, kur atdusas mans tēvs, kaps bij ieslīcis. BrīdāguJanks , kurš atcerējās vietu, nevarēja tomēr skaidri parādīt. Mēs pacilājām dažus smilgās iegāzušos krustus, tie sadrupa. Varbūt kāds no tiem bija mana tēva krusts, bet kurš?„

Tik vienkāršie, bet mīlestības pilnie vārdi tēvam vēstulēs radījuši citas vēstules, arī Aleksandra Pelēča vēstules-(viena no tām -„Jāņa Jaunsudrabiņa vēstule tēvam 1988.gada 27.augustā”.) Vairāki dzejnieki veltījuši J. Jaunsudrabiņam savas dzejas rindas.

Bet Saukas un Lones puses ļaudis palīdzējuši rakstniekam radīt akmenī kaltu vēstuli – piemiņas zīmi Galvānu kapos. To rosinājusi pensionētā skolotāja Zelma Lasmane (1904 – 1993). Dzērves skola, kur viņa strādāja, atradās blakus kapsētai. Skolotāja bijusi apsolījusi rakstniekam noskaidrot tēva kapa vietu un uzlikt tur piemiņas zīmi. Uz viņas rosinājumu atsaucies Gunārs Spīdainis un palīdzējis solījumu izpildīt. Tēlnieks Imants Līcis viņu ieceri īstenojis. 1988. gads, kad zīmi atklāja, bija laiks, kad latviskās vērtības cildināt un par to skaļi runāt nebija pieņemts, bet bija pat riskanti kaut ko tādu organizēt. Šajā laikā darbojās Saukas arodskola, kas bija kā aktīvs kultūras centrs, visa jaunā rosinātājs un atbalstītājs.

Tēva īstā kapa vieta netika atrasta, bet piemiņas zīme akmenī Galvānu kapos novietota vietā, kur apkārtējo pagastu ļaudis pulcējas kopīgos pasākumos.  Tie ir cilvēki, kas mūsdienās glabā Jaunsudrabiņa piemiņu.

Piemiņas zīme „Manam tēvam debesīs” kļuvusi par simbolu ne tikai rakstnieka un viņa tēva piemiņai , bet arī katra tur atnākuša cilvēka iespēja runāt ar aizgājējiem Viņsaules ceļos. Iespēja runāt ar Debesu Tēvu Mūžībā.

Tā ir saruna

par mūsu Tēvzemes Sēlijas rakstnieku un gleznotāju Jāni jaunsudrabiņu,

par bijušo

un par šodienu-

par mums

un par Latviju.

 

Atbildēt