✒️Atsaucoties uz 14.februārī notikušās Saeimas administratīvi teritoriālās reformas komisijas sēdi, kurā Sēlijas novadu pašvaldībām tika uzdots nedēļas laikā vienoties par attīstības centru – Jēkabpilī vai Aizkrauklē, šodien, 19.februārī, plkst. 10:00 Viesītes Kultūras pilī notika Sēlijas novadu apvienības paplašinātā sēde, kuras laikā tika izskatīti jautājumi par vienota Sēlijas novada izveidi, nosakot administratīvo un attīstības centru.
📍Sēdē piedalījās Viesītes, Aknīstes, Jaunjelgavas, Ilūkstes, Salas, Neretas, Jēkabpils novadu priekšsēdētāji, deputāti un pašvaldību darbinieki.
Kopumā tika izvirzīti 5 priekšlikumi, par kuriem notika atklāts balsojums. Balsojumā piedalījās 30 sēdes dalībnieki.
1) Par vienota Sēlijas novada izveidi (Balsojuma rezultāti: PAR 28; PRET 1; Atturas 1);
2) Par Sēlijas novadu pašvaldību pievienošanos plānotajam Aizkraukles novadam (Balsojuma rezultāti: PAR 2; PRET 28; Atturas 0);
3) Par Sēlijas novadu pašvaldību pievienošanos plānotajam Jēkabpils novadam (Balsojuma rezultāti: PAR 3; PRET 27; Atturas 0);
4) Par Sēlijas novada attīstības un administratīvo centru noteikt Viesīti (Balsojuma rezultāti: PAR 19; PRET 3; Atturas 7; Nepiedalās 1);
5) Par Sēlijas novada attīstības un administratīvo centru noteikt Salu (Balsojuma rezultāti: PAR 6; PRET 3; Atturas 21).
📍Ņemot vērā šos balsojuma rezultātus, tiks izstrādāts vienots Sēlijas novadu apvienības sēdes lēmums, kurš šonedēļ tiks iesniegts Saeimā .
„Aiz sēļu zemes robežas letu zeme atrodas”, vēsta Atskaņu hronika, bet no Indriķa hronikas uzzinām par Sēļu pils ieņemšanu 1208. gadā un Kokneses pils nodedzināšanu, kur dzīvoja letgaļi un sēļi. Drīz vien dibināta Sēlijas bīskapija (1218-1226) Daugavas kreisā krasta zemju kristīšanai.
Lietuvas karalis Mindaugs, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību viņa kristīšanā un kronēšanā par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī par solīto aizsardzību, atdāvina Livonijas mestram Sēlijas zemes: Medeni, Peloni, Maleisini un Tauragni. 1257. gadā Romas pāvests Aleksandrs IV apstiprina Lietuvas karaļa Mindauga lēmumu. 1259. gada precizētajā Sēlijas sadalīšanas dokumentā minēti pilsnovadi: Alektene, Medene, Kalve, Maleisine, Tauragne, Utten, Uspal u.c.
Sēļu pils vārds atskan Kurzemes-Zemgales hercogistes (1562-1795) laikos, kad tā bija iedalīta četros virspilskunga iecirkņos (no 1617.): Jelgavas, Kuldīgas, Tukuma un Sēlpils. Hercogs Gothards savā testamentā (1587) hercoga varu atstāja abiem dēliem. Frīdriham piešķīra Zemgali ar centru Sēlpilī, bet Vilhelmam – Kurzemi ar centru Kuldīgā.
- gadsimta beigu latviešu nacionālo kustību saucam par Pirmo atmodu. Vācbaltu teologs, valodnieks, etnogrāfs un arheologs Augusts Bīlenšteins aprakstījis savu ceļojumu pa Augškurzemi un sēļu pilskalnus, kas pētīti arī vēlāk un pastāv joprojām.
1880. gadā dibināta un nosaukta senākās baltu cilts zemes vārdā vecākā latviešu studentu korporācija Selonija, kas darbojas arī tagad „brīvas Latvijas valsts izaugsmei un ilgtspējīgai, uz mērķi orientētai attīstībai”. Viens no seloņiem bija arī minētās grāmatas autors latviešu etnogrāfs un folklorists Skruzīšu Mikus.
Bet jāpaiet vēl simts gadiem, lai, Trešās atmodas rosināti, mēs atcerētos savas tautas vēsturi. 1989. gadā atnāca ziņa, ka dibināts Rīgas sēļu klubs. Deviņdesmito gadu sākumā vietējie preses izdevumi sāka publicēt aprakstus par sēļiem un Sēliju, kas bija gandrīz vai vienīgā pieejamā izziņas literatūra par mūsu senvēsturi. Sākām apzināties, ka Sēlija ir bagāts novads ar interesantu un savdabīgu pagātni. Latvijas Kultūras fonds izsludināja „Sēļu nedēļu”, kas ar Latvijas Zinātņu akadēmijas gādību un vietējo atbalstu pārtapa „Sēļu gadā” ar „Sēļu sarunām” Krustpils pilī. 1995. gada 25. maijā radio pārraidīja akadēmiķa Jāņa Stradiņa runu „Rīta sveiciens Sēlijai, Sēļu gadu ievadot”.
„Lai gaišs pavasara rīts aust pāri Sēlijai, lai rit Sēļu gads, lai šis gads nebeidzas nākamgad, bet kļūst par Sēlijas atdzīvināšanas programmas sākumu. Lai nav vairs jāpiemin Sēlija kā Latvijas pameita, lai nav jārunā par „Sēlijas elēģiju”, bet gan par vienu Latvijas daļu ar prieku un cerību”, teica akadēmiķis Jānis Stradiņš. Šis laiks bija kā Zvaigžņu lietus, kas atmirdzēja pāri Sēlijai, – plaši tika atzīmētas izcilu novadnieku atceres dienas. Jānim Akurateram-120, Aleksandram Grīnam- 100, Paulam Stradiņam- 100, Jānim Veselim- 100, Pēterim Nomalam- 120. 1995.gada 15. decembrī Ilūkstē tika nodibināta Sēlijas asociācija ar akadēmiķi Jāni Stradiņu un docentu Sigizmundu Timšānu priekšgalā.
1997. gadā Latviju pāršalca vēsts par rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa „pārnākšanu” dzimtenē – viņa mirstīgo atlieku pārvešanu uz Ķišķu kapiem Neretā viņa simtdivdesmitgadē.
Vai Sēlija ir tikai romantizēta sentimentāla pagātnes apcere bez loģiska pamatojuma un faktiem? Uz jautājumu palīdzējusi atbildēt Latvijas Zinātņu akadēmija, zinātniski pētījumi par Sēlijas vēsturi, valodniecību, arheoloģiju, folkloristiku, etnomuzikoloģiju, mutvārdu vēsturi. Notika LZA izbraukuma sēdes ar zinātnieku piedalīšanos, pētījumi par Sēliju tika publicēti izdevumā „Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” un citos izdevumos. Virkne pasākumu sekoja cits citam: „Sēļu gada” noslēgums un Otrās „Sēlijas sarunas” Viesītes kultūras namā 1996. gadā, LZA izbraukuma sēde Jaunjelgavā 1997. gadā, „Sēlijas dienas” Aknīstē un citās vietās. Ar sajūsmu tika sagaidītas pirmās Sēlijai veltītās grāmatas. 1995. gadā ar Latvijas Kultūras fonda gādību iznāca Vaidas Villerušas sastādītā „Sēļu zeme”, bet 1999. gadā – Valdemāra Ancīša „Sēlijas grāmata”. Lasījām Sēlijas rakstnieces Lūcijas Ķuzānes grāmatas.
Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas līdzdalību Viesītē un Aknīstē 1999.gada 21.-22. maijā notika vēsturiskais Sēlijas pirmais kongress. Sunākstes ev.-lut. baznīcā tika iesvētīts Sēlijas sarkanbaltzaļais karogs un pirmo reizi pacelts mastā pie Viesītes Kultūras pils. 2000. gadā karogs apstiprināts Heraldikas komisijā un, tāpat kā trīs krāsas karogā, kļuvis par neatņemamu Sēlijas simbolu.
Atskatoties uz aizvadītajiem trīsdesmit gadiem, var teikt, ka tie bijuši ļoti darbīgi un ražīgi Sēlijas vārda un autoritātes nostiprināšanā, veicinājuši un pilnveidojuši Sēlijas novadu sadarbību un kopības sajūtu. Ne tikai piederības vienojošais un kultūrvēsturiskais spēks, bet arī Daugavas kreisā krasta novadu attīstības iespēju saskatīšana saimnieciskajos jautājumos, kultūras darba, izglītības, tūrisma veicināšanā, kopā sadarbojoties. Šajā laikā notikuši jau deviņi Sēlijas kongresi: Aknīstē, Viesītē – 1999., Ilūkstē, Neretā – 2001., Viesītē – 2003., Jēkabpilī, Sēlpilī – 2005., Viesītē – 2008., Daugavpils novada Skrudalienā – 2012., Jaunjelgavā – 2016., Salā – 2018. gadā.
- gada nogalē, septiņiem Sēlijas novadiem kopā sanākot, kopīgai sadarbībai tika izveidota Sēlijas novadu apvienība, par primāro mērķi definējot Sēlijas ekonomiskās attīstības veicināšanu ar vēlmi kopīgiem spēkiem cīnīties par Sēlijas nākotnes izredzēm.
“Sēlija rotā 2019”
Viens no nozīmīgiem Latvijas valsts ieguvumiem pēdējās desmitgadēs ir Sēlijas Atmoda, Zemgales Augšzemes daļas novadu sadarbība un sēliskās apziņas realitāte. Sēlijas reģions prasa valstisku atbalstu un valstsvīru godaprātu, un cilvēki te saprot, ka mums nepieciešamas darbavietas un labi ceļi arī laukos un mazpilsētās, nevis kārtējā Sēlijas saskaldīšana, sadalīšana un izmētāšana kartē.
- gadā klajā iznāca grāmata „No Sēlijas pūra…”, visu septiņu Sēlijas novadu kopdarbs, kā piemērs tam, ka nav vienkārši un viegli apvienoties kopīgam darbam, bet to var izdarīt un rezultāts ir pūļu vērts. Grāmatas pēdējā nodaļā lasām šodienas cilvēku domas par savu plašo Sēlijas novadu, ko akadēmiķis Jānis Stradiņš savulaik nosaucis par „Latvijas pameitu’, bet Sēlijas grāmatas rakstītāji to dēvē par Latvijas tēla rokās neesošo ceturto zvaigzni, par piekto novadu, savu zaļo pērli, citiem – neapzinātu salu, bet mums – par dzimtas saknēm, par veiksmīgu starta laukumu idejām. Vēl citam rakstītājam tās ir trīs Sēlijas: ideālā, uz ko tiekties, reālā, kā dzīvot, nevis izdzīvot, un Sēlija, ko rūpējoties mīlēt. Pirms trīsdesmit gadiem modusies Sēlija – mūsu šodienas lepnums, pienākums un atbildība, tāpēc,- Sēlijai būt!
Sēļu kluba valdes priekšsēdētāja Ilma Svilāne
- gada augustā.