Projekts “Sēļu Baltu vienības diena” Viesītes novadā

Sēļu kluba projekts „Sēļu Baltu vienības diena!”

 

Šogad Sēļu klubs, pateicoties Viesītes novada pašvaldības daļējam finansiālajam atbalstam projekta realizēšanā, aicināja Viesītes novada iedzīvotājus Baltu vienības dienā piedalīties braucienā uz vienu no Sēlijas pilskalniem – Dignājas pilskalnu. Te apkārtējo pagastu iedzīvotāji pulcējās atzīmēt Baltu vienības dienu, noklausīties vīru kopas „Vilki” koncertu.

Baltu vienības dienu atzīmē, pieminot 1236. gada 22.septembra vēsturiskos notikumus, baltu tautām – lietuviešiem un zemgaļiem Saules kaujā sakaujot Zobenbrāļu ordeni. Kopš 2000. gada Latvijas Saeima un Lietuvas Seims 22. septembri noteica par oficiālu un atzīmējamu atceres dienu.

22.septembrī jau rīta pusē brauciena dalībnieki viesojās Kalna pagastā, lai iepazītos ar ievērojamā rakstnieka Aleksandra Grīna piemiņas vietām, tiktos ar vēsturnieku Aigaru Pērkonu. Maršruta nākamā pietura – Zasa. Te iepazīšanās ar Zasas Amatniecības centru „Rūme” un tās saimnieci Andu Svarāni. Tad skaistais Zasas parks, kafijas pauze un Raiņa muzejs „Tadenava”. Daugava, Dignājas pilskalns un Baltu Vienības dienas pasākums, ko organizēja Aleksandra Grīna Fonds. Dienas izskaņā dalīšanās iespaidos, neliels pikniks jau mājās – muzejā „Sēlija”.

 

Lūk, daži iespaidi par braucienu tā dalībniecei Ritai:

„Pirmā pieturvieta ir Kalna pagasta doktorāts, kur izveidota novadnieka Aleksandra Grīna piemiņas ekspozīcija. Rakstnieks – zemgalietis, sēlis, publicists, karavīrs, tēvs, vīrs, dēls, brālis. Dziļi savā zemē ieaudzis ar vēsturiskajiem romāniem “Dvēseļu putenis”, “Tobago”, “Nameja gredzens”  u.c. Tas ir viņa dzīves stāsts par priecīgu dzīves sākumu, delverīgiem skolas gadiem, trauksmainu jaunību, bet bēdīgu dzīves noslēgumu – padomju vara A.Grīnam izpilda nāvessodu par dzimtenes nodevību. Viņam tikai 46 gadi.

Pa līkumotiem un gana bedrainiem ceļiem ieripojam Zasā. Sēļu amatniecības centra vadītāja Anda Svarāne mūs sagaida un retoriski jautā: “Kādu ļaužu jūs esat? Ja labu- tad nāciet ustabā!” Te ir māla veidošanas tradīcijas seno sēļu senču garā. Un noderīgākie -podi, bļodas, vāzes, mālētas krāsās, kas noskatītas un aizgūtas no mūsu pašu dabas- purvu, mežu, pļavu, pakalnu krāsu toņiem. Otra lieta, ar ko lepojas A.Svarāne, ir viņas izlolotais senais sēļu tautas tērps sievietei un vīrietim, kas veidots pēc arheologu senkapos uzieta autentiska parauga.

Zasa izsenis ir slavena ar muižas parkā izveidoto dīķu sistēmu, kurus vienu no otra atdala daudzie tiltiņi. Katram no tiem ejot pāri, ir kaut kas jāvēlas, līdz kamēr sajūk domu kamols. Vācietis barons fon Zass (18.gs.) bijis romantiķis, veidojot parku. Katram dīķītim, akmenim, pauguram, tiltiņam ir savs nosaukums. Cukurkalniņs  vai , piemēram, Rozā dīķis, Baltais dīķis, jebšu Mīlestības saliņa. Dīķos aug tieši tās krāsas ūdensrozes, kāds dotais vārds.
Tadenava- Raiņa bērnības zeme ir mūsu nākamais ceļa mērķis. Saule spīd tēva istabā, kur „aug” Pliekšānu dzimtas koks. Te, rēķinot, rakstot un lasot, gādāts par saimniecību un bērnu nākotni. Saule ielūkojas mātes istabā, kur auklēti bērni. Saule visā godībā parāda mazā Jāņa Pliekšāna dzīves ceļu no bērnības mājām līdz pat pašai Rīgai.
“Nemiet katrs mazo saulīti- koka lodīti- un ritiniet to līdzi Saules stāstam!” Pietrūkst mums Saules ziemeļu tautām, tāpēc tā mums ir svēta, sakrāla un māte- barotāja.

Pēdējais ceļojuma pieturas punkts ir Dignājas pilskalns un vīru kopas ” Vilki” koncerts pilskalna pakājē. Pilskalns slejas varens, ne par velti izvietots Daugavas krastos, lai senie sēļi varētu novērot pārvietošanās ceļus. Liels, spēcīgs kā pati tauta. Un kad iesāk skanēt dziesmas no vīru kopas “Vilki “repertuāra, tad nav šaubu, ka sēļi nav ar pliku roku ņemami. Ja arī atnāks grūti laiki, jaunā paaudze, kura lepni un ar dvēseli turēja rokās Sēlijas karogu, spēs būt pašaizliedzīga.
„ Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi. Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi.”

Rudens saulei rietot, gribas ticēt Rainim, ka cilvēka sirds ir liela kā Saule. Ka viss, ko šodien baudījām, redzējām, domājām kopā ar savējiem, ir paliekošs mūsos un dārgs.”

Sēļu kluba vārdā paldies Ritai par iespaidiem un brauciena dalībniekiem – par vēlmi izzināt seno Sēļu zemi!

Sēļu kluba valdes priekšsēdētāja Ilma Svilāne