Imanta Auziņa Piemiņas istaba

2026.gada otrā puse veltīta Lielzalves muižas mājas 350 gadu atcerei, apkopojot mūsu zināšanas par muižas vēsturi, tajā skaitā -par māju vārdiem Zalves pagastā.

Imants Auziņš

“Mana pagasta mājuvārdi”

Zem bezgalīgās debess velves kopš bērnības kā dziesma skan šie māju vārdi –

Dingas, Ķelves, un Bincāni, un citi man;

tur Pētermuiža, Mežamuiža un Salasmuiža vēl turklāt;

Mēs laikam augstdzimuši puiši – kur ej, tur muiža priekšā stāv…

Pusgadsimtā kā vētrā zudis no pāris simtiem māju simts! –

un tikai akmens nebūs jutis, cik daudziem priekšlaikus bij ļimt:

šis Vācijā, tas Sibīrijā, bet trešais pašu rokām kauts

(kaut varas dažādas te bija, bet karos un bez kariem šauts);

kur Galāres, kur Vilkupieši? Kur Pavāri un Vildavas?

Pār Auziņiem aug zāle cieši, pār Talentiem vējš gaudo ass;

jā, kā gan saucas liga tāda, kad mājas nebūtībā mūk;

kaut daudzi pāri spēkiem strādā, bet ēkas noveco un brūk – –

un sabrūk cilvēki pirms laika, kam Latviju bij tālāk nest;

kurš stāsies drošs priekš Dieva vaiga un nenodrebēs: tu vai es?

Vai tikai sirdī, tikai miņā šiem mājuvārdiem palikt lemts?

Lai mūsu visu sirdsapziņā kā grauzējs vēl simts gadu kremt?

Bet vēl zem plašās debess velves, kur āres ieskauj mežu loks, –

ir Luči, Bīnāti un Ķelves, ir Skruži un ir Lujānkrogs.

1993-1997

TUVĀK

NOVEMBRIS – DZEJNIEKA IMANTA AUZIŅA DZIMŠANAS DIENA!
novembrī – šī gada (2026) nogalē – aicinām dzejas un dzejnieka cienītājus, visus, kas pazīst un nepazīst Imantu Auziņu, piedalīties Zalves literātu dienā, kas veltīta Imanta Auziņa gadam, kad sagaidīsim viņa 90-to dzimšanas dienu. Diemžēl, viņš vēros mūs tikai no Debesu augstumiem.

Dzimis Zalves pagastā, Sēlijā – tālajā 1937.gadā. Beidzis Zalves pamatskolu, Neretas vidusskolu un izgājis pasaulē… Izdzīvojis cauri karam, nemieriem, dažādu varu līkločiem, lai atnāktu līdz Latvijas Brīvībai un jaunam, sarežģītam pārmaiņu laikam, kad atkal Latvija ir brīva valsts. Paša dzejnieka vārdiem sakot,: “Viss bija tikai šurpnākums: no nezināmas bezgalības uz zaļu, siltu, mīļu cilvēku pasauli. Tuvāk – tas izrādījās galvenais dzīves vārds. Atslēgas vārds. Tuvāk mīlestībai, dabai, vēsturei, tautai, pasaulei. Dzeja bija tikai viens no ceļiem uz šo tuvību.”

Atceroties un pieminot mūsu novadnieku, gluži nejauši – saruna par ceļiem, jo, atverot viņa grāmatu “Zem zelta zibens saivas”, priekšā dzejolis –

BEZ APVEDCEĻA

Neej, neej uz to pusi, kur reiz mīla pazudusi: tevi ievu zari sitīs, ziedu laikā sniegi kritīs- –

Bet varbūt dārzs saziedēs

tad, kad stingums pamalēs?-

Neej, neej uz to malu, kur reiz pārāk daudz bij palu: katra upe, tērce, urga samilza kā dīvā murgā- –

Jāiet, jāiet tieši tur,

kur reiz dzisis ugunskurs!-

Neej, neej uz to kalnu: tur tev galvu darīs salnu, sejā ievilks jaunas rievas, apries suns, šļāks peļķe nievas!-

Ko prāts liedzis, sirds to ļauj:

sapnim apvedceļu nav.-

1999/2009

Dievs jautā – tā jūtu:

– Kādu mūžu tu gribi? –

– Kungs, garu! –

– Tad – grūtu. –

–Varu.–

Dievs Tēvs tad saka:

–Bet, ja mokoša taka,

Kaut katru sāpi reiz dzēšu?

–Kungs, spēšu! –

Visa Valdnieks teic:

–Labi.

Tev vēl būs saules cēliens

un naktīs zvaigznes zvīļos.

Ko visvairāk tu vēlies

pret reiz neuzveicamu

zemes sāpi? –

–Dievs,

pasargi manus mīļos! –

2005

Imants Auziņš, “Plaiksnījumi”.

Ziema!

2026.gads

Sākas jauns gads ar jaunumiem

arī dzejnieka Imanta Auziņa piemiņas istabā.

Ziema.

Sapnī atceros laukus

***********************

Tuvumā te nav nevienas, nav nevienas mājas,-

šajā laukā mēness naktīs zaķi rotaļājas.

Tā kā dimanti vai tā kā sīkas stikla lauskas

mirgo sniegi; zaļā eglē skaļi iecērt lausks.

Vecais zaķis saslien ausis, ķepu ķepai piesit:

“Laiks! Pie ābelītēm tagad aši, aši skriesim!”

Nokūp sniegi. Nodzirkst sniegi.

Skatiet sapni jauku:

pelēki un mīksti zaķi

aizļipo pa lauku…

(Imants Auziņš “Dzērvju gans”)

Pirmdien, 3.augustā Lielzalves muižā viesojās Zalves pagasta Goda pilsonis Andris Guļāns un jurists, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Jānis Pleps. Ar interesi apskatīja arī mūsu novadnieka, dzejnieka Imanta Auziņa Piemiņas istabu.

Foto: Jānis Pleps

Piemiņas istaba un gadu mija

2024/2025

Imants Auziņš

Putināja

Palaikam bezgaltālu gadu ainas kā nesenas un gluži tuvas vīd.

Kas gan vairs manas, kas vairs abu vainas

pret brīnumu, kas mūžu sirdī mīt!

Tad mūža maijs kā visiem – balti ziedot,

tik tikko arī mums bij iesācies

ne tālabad, lai tagad, balti rietot,

kam nezināmam klusi lūgtu

piedot ne tev, ne sev.

Jo piedot var vien Dievs.

No prieka varam kā no sāpēm nogurt.

Kas šodien lēcies?

Ak, vien tīrais nieks!

Pēc gadiem sapnī redzēju to logu:

Viss – leduspuķēs.

Putināja sniegs.

2009

Imanta Auziņa piemiņas istabā viesojas Aizkraukles novada folkloras kopa “Urgas”

Imants Auziņš

Sēlijas mežs

Kraukļa sidraba „klang!”,

Meža baloža dūkas,

Sirmā biezoknī

Neredzams rūķītis kreš.

Mūsu dienas pret tevi –

Vien pieneņu pūkas,

Sapnī tūkstošreiz redzētais

Sēlijas mežs.

Pretī uzvēdī

Plaukstošu pumpuru rūgtums,

Elpu sveķainu

Priedes un egles te dveš.

Pirmā tauriņa planējums.

Kamenes dūkums.

Esi sveicināts,

Mostošais Sēlijas mežs!

Te kaut aizsietām acīm

līdz pusnaktij ietu,

it nekad šajās takās

es nejūtos svešs.

Vadi mani pret krēslu,

pret tumsu, pret rietu,

baltu vizbuļu piesētais

Sēlijas mežs!

1992

Projekta “Zalves mežu noslēpumi” brauciena dalībnieki viesojas Imanta Auziņa mājās “Bīnātos”.

2024.gada vasara.

Sēlijas dzejnieks Imants Auziņš

/13.11.1937. – 21.08.2013/

Dzejnieks, literatūrkritiķis un atdzejotājs

Zalvē dzimis dzejnieks Imants Auziņš, līdz sirds dziļumiem Sēlijas patriots un savai dzimtai pusei piederīgais. Viņa tēvs, vectēvs, brālis un citi radi dzīvojuši Lielzalves muižā, bet tēvs, kura bērnība un jaunība aizritēja tur dzīvojot un strādājot, 1960-tajos gados uzrakstījis atmiņas par muižas dzīvi.Imants Auziņš ar vecākiem Otto un Olgu Auziņiem

Imanta tēvs Otto Auziņš ap 1912.gadu 17gadīgais puisis Otto Auziņš iet krāsnis kurināt pilī :

„…gāju kā baznīcā… Visas piecas istabas man izlikās kā debesu valstība, – grīdas spīd, ar kaut kādiem pārklājiem, pie logiem lieli aizkari, pie katra loga nolikti mīkstie krēsli abās pusēs[..]. Plauktos daudzkrāsainos ādas vākos iesietas grāmatas un bez tam, vēl citas mantas.”

/Imants Auziņš „Mana mūža pasaule. Vēstījums par laikiem un cilvēkiem”, apgāds „Mansards”, 2015., 17.lpp./

Imants Auziņš mācījies Zalves pamatskolā no 1945. līdz 1952. gadam. No dzimtajām mājām „Auziņiem” zēna ceļš uz skolu veda pa liepu aleju, kuru ap 1910. gadu palīdzēja izveidot Imanta tēvabrālis Ernests Auziņš — Lielzalves muižas dārznieka palīgs. Tad sekoja mācības Neretas vidusskolā, kas ir 16 km no mājām. Imants nedēļas nogalēs nereti gāja kājām vai brauca ar velosipēdu, jo autobusu satiksmes vēl nebija. Neretas vidusskolu I. Auziņš beidza ar izcilību, saņemot zelta medaļu. Latvijas Valsts universitātē studējis latviešu valodu un literatūru. Strādājis žurnālos un laikrakstos, padomju laikos palīdzējis daudziem dzejniekiem uzsākt literāta karjeru. No 1989. līdz 1992.gadam bija Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs. Saņēmis apbalvojumus: LPSR Valsts prēmija (1977),Triju Zvaigžņu ordenis (2001), 1991. gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīme, V. Plūdoņa prēmija (1990) un O. Vācieša prēmija (2007).

„Viņam literatūra aizņēma visu dzīvi. Imants nekad īpaši negāja uz kompromisiem un, starp citu, nekad tā arī nav iestājies kompartijā.” /Knuts Skujenieks./

Ciemos pie Zalves pamatskolas skolēniem un skolotājiem

“..Imants Auziņš ir viens no izcilākajiem padomju un mūslaiku intelektuāļiem, kurš tieši ar savu stāju atšķīrās no vairākuma viņa laikabiedru. Knuts Skujenieks ir raksturojis Imantu Auziņu un Vizmu Belševicu kā stabilus, nenopērkamus cilvēkus. Imants Auziņš visu savu mūžu veltīja literārajam darbam, bija lielisks dzejnieks, domātājs, nesalaužams cilvēks, ja bija nepieciešams paust publisku viedokli…” /Dzejniece un publiciste Liāna Langa./

Dzejnieks Imants Auziņš Sēlijas 5.kongresā Viesītē 2008.gadā.

Piemiņas plāksne pie bijušās skolas

Uz tās rindas no Imanta Auziņa dzejoļa.

“Vēsture, aizgājušie… Laiku pa laikam runāties ar viņiem, uzklausīt vai iebilst — tas ir viens. no nedaudziem simpozijiem, kuros vērts piedalīties. Jo neviens cits mūsu vietā to nedarīs.”

/Imants Auziņš „Mana mūža pasaule. Vēstījums par laikiem un cilvēkiem”, apgāds „Mansards”, 2015, 14.lpp./