Imanta Auziņa Piemiņas istaba

Imants Auziņš

Sēlijas mežs

Kraukļa sidraba „klang!”,

Meža baloža dūkas,

Sirmā biezoknī

Neredzams rūķītis kreš.

Mūsu dienas pret tevi –

Vien pieneņu pūkas,

Sapnī tūkstošreiz redzētais

Sēlijas mežs.

Pretī uzvēdī

Plaukstošu pumpuru rūgtums,

Elpu sveķainu

Priedes un egles te dveš.

Pirmā tauriņa planējums.

Kamenes dūkums.

Esi sveicināts,

Mostošais Sēlijas mežs!

Te kaut aizsietām acīm

līdz pusnaktij ietu,

it nekad šajās takās

es nejūtos svešs.

Vadi mani pret krēslu,

pret tumsu, pret rietu,

baltu vizbuļu piesētais

Sēlijas mežs!

1992

Sēlijas dzejnieks Imants Auziņš

/13.11.1937. – 21.08.2013/

Dzejnieks, literatūrkritiķis un atdzejotājs

Zalvē dzimis dzejnieks Imants Auziņš, līdz sirds dziļumiem Sēlijas patriots un savai dzimtai pusei piederīgais. Viņa tēvs, vectēvs, brālis un citi radi dzīvojuši Lielzalves muižā, bet tēvs, kura bērnība un jaunība aizritēja tur dzīvojot un strādājot, 1960-tajos gados uzrakstījis atmiņas par muižas dzīvi.Imants Auziņš ar vecākiem Otto un Olgu Auziņiem

Imanta tēvs Otto Auziņš ap 1912.gadu 17gadīgais puisis Otto Auziņš iet krāsnis kurināt pilī :

„…gāju kā baznīcā… Visas piecas istabas man izlikās kā debesu valstība, – grīdas spīd, ar kaut kādiem pārklājiem, pie logiem lieli aizkari, pie katra loga nolikti mīkstie krēsli abās pusēs[..]. Plauktos daudzkrāsainos ādas vākos iesietas grāmatas un bez tam, vēl citas mantas.”

/Imants Auziņš „Mana mūža pasaule. Vēstījums par laikiem un cilvēkiem”, apgāds „Mansards”, 2015., 17.lpp./

Imants Auziņš mācījies Zalves pamatskolā no 1945. līdz 1952. gadam. No dzimtajām mājām „Auziņiem” zēna ceļš uz skolu veda pa liepu aleju, kuru ap 1910. gadu palīdzēja izveidot Imanta tēvabrālis Ernests Auziņš — Lielzalves muižas dārznieka palīgs. Tad sekoja mācības Neretas vidusskolā, kas ir 16 km no mājām. Imants nedēļas nogalēs nereti gāja kājām vai brauca ar velosipēdu, jo autobusu satiksmes vēl nebija. Neretas vidusskolu I. Auziņš beidza ar izcilību, saņemot zelta medaļu. Latvijas Valsts universitātē studējis latviešu valodu un literatūru. Strādājis žurnālos un laikrakstos, padomju laikos palīdzējis daudziem dzejniekiem uzsākt literāta karjeru. No 1989. līdz 1992.gadam bija Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs. Saņēmis apbalvojumus: LPSR Valsts prēmija (1977),Triju Zvaigžņu ordenis (2001), 1991. gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīme, V. Plūdoņa prēmija (1990) un O. Vācieša prēmija (2007).

„Viņam literatūra aizņēma visu dzīvi. Imants nekad īpaši negāja uz kompromisiem un, starp citu, nekad tā arī nav iestājies kompartijā.” /Knuts Skujenieks./

Ciemos pie Zalves pamatskolas skolēniem un skolotājiem

“..Imants Auziņš ir viens no izcilākajiem padomju un mūslaiku intelektuāļiem, kurš tieši ar savu stāju atšķīrās no vairākuma viņa laikabiedru. Knuts Skujenieks ir raksturojis Imantu Auziņu un Vizmu Belševicu kā stabilus, nenopērkamus cilvēkus. Imants Auziņš visu savu mūžu veltīja literārajam darbam, bija lielisks dzejnieks, domātājs, nesalaužams cilvēks, ja bija nepieciešams paust publisku viedokli…” /Dzejniece un publiciste Liāna Langa./

Dzejnieks Imants Auziņš Sēlijas 5.kongresā Viesītē 2008.gadā.

Piemiņas plāksne pie bijušās skolas

Uz tās rindas no Imanta Auziņa dzejoļa.

“Vēsture, aizgājušie… Laiku pa laikam runāties ar viņiem, uzklausīt vai iebilst — tas ir viens. no nedaudziem simpozijiem, kuros vērts piedalīties. Jo neviens cits mūsu vietā to nedarīs.”

/Imants Auziņš „Mana mūža pasaule. Vēstījums par laikiem un cilvēkiem”, apgāds „Mansards”, 2015, 14.lpp./